Sanita Zikmane ir vadošā iepirkumu speciāliste Jelgavas tipogrāfijā. Kolēģi viņu draudzīgi dēvē par Papīra karalieni, un Sanita atzīst, ka arī viņai patīk šis pseidonīms. Šajā intervijā noskaidrosim, kā Sanita nokļuva papīra pasaulē un cik tā ir brīnumaina un daudzveidīga.
Jūs papīra pasaulē strādājat jau no 19 gadu vecuma, vai darbs tipogrāfijā bija apzināts lēmums vai apstākļu sakritība?
Mana nonākšana papīra pasaulē bija liela nejaušība. Es netiku juridiskajā fakultātē, un man ir jāsaka – labi, ka tā. Lai nopelnītu naudu dzīvošanai, es sāku strādāt par auklīti. Katru dienu, ar bērniem ejot uz Vērmanīti, es gāju garām Berga bazāram, kur tika renovēta skaista koka mājiņa. Man tik ļoti iepatikās šī ēka, un es domāju – cik gan jauki būtu strādāt tādā vietā un katru rītu uzkāpt dažus pakāpienus, lai vērtu senās koka durvis. Pēc kāda laika mana radiniece, kas Rīgā mani mazliet pieskatīja, paziņoja, ka ir sarunājusi tikšanos ar tipogrāfijas vadītāju, kurš meklē darbiniekus. Tā nu es paņēmu rokās lapiņu ar adresi un devos. Tikai nonākot adresē, es sapratu – tas ir tas pats koka namiņš, par kuru es sapņoju, un tās pašas kāpnes, pa kurām es katru dienu vēlētos doties uz darbu. Un tā es nonācu tipogrāfijas komandā – bez priekšzināšanām un izpratnes par šo nozari, bet ar vēlmi mācīties un centīgi strādāt.
Kādi bija jūsu pirmie soļi tipogrāfijas pasaulē?
Mana pirmā darba vieta bija tolaik jaunizveidots uzņēmums “Jāņa Sēta”. Ar dažiem izņēmumiem lielākā daļa komandas bija jauni, strādāt griboši entuziasti, kuriem nebija nekādas pieredzes šajā nozarē. Mēs visi mācījāmies procesā, un jāsaka – līdz pat šai dienai nav bijusi tāda diena, kad es vēlētos aiziet no poligrāfijas nozares. Šobrīd šī ir mana trešā darba vieta, un mani tiešie darba pienākumi ir papīra iepirkšana drukai. Es esmu Papīra karaliene, jo papīrs ir plaša un maģiska pasaule. Nezinātājam tā var būt kā apslēptā Nārnija, bet man tā ir mana dzīve – izzināt un iepazīt daudzveidīgo un interesanto materiālu, ko sauc par papīru.
Jūs minējāt, ka papīra pasaule ir ļoti interesanta, ļaujiet arī mums kaut nedaudz ieskatīties šajā pasaulē un pastāstiet nedaudz vairāk par to!
Tiem, kas nestrādā šajā nozarē, patiesi varētu šķist – kas gan daudzveidīgs varētu būt papīrā, ja nu vienīgi izmērs. Patiesībā daudzi pat īsti nezina, no kā top papīrs. Jā, ikviens uz šo jautājumu pārliecinoši atbildēs – papīru ražo no koka. Patiesībā papīru ražo no koksnes pārstrādes produkta – celulozes. Interesants fakts – pašā sākumā papīra masā ir līdz pat 95% ūdens, un tad no šīs masas, kas ir ūdenī izšķīdināta celuloze jeb koka šķiedras, papildinātas ar papīra meistariem vien zināmām ķīmiskām vielām, gala rezultātā top papīrs. Esmu bijusi neskaitāmās rūpnīcās visā Eiropā, un ziniet, kas man patīk vislabāk? Vērot cilvēkus, kas papīra ražotnē ir pirmo reizi. Kad cilvēks ierauga šo maģisko sākumu, no kura top papīrs, viņš ir pārsteigts un, varētu pat teikt, apburts. Iztēlojieties milzīgu rūpnīcu, kur caurplūst ar visu nepieciešamo papildināts ūdens, no tā gaisā virmo tvaiks, un šis ūdens plūst cauri iekārtām, kas ir pat simtiem metru garas, un galā izritinās apmēram 3 līdz 4 metrus plats papīra rullis – balts, dabiski balts, pelēcīgs vai ietonēts jau krāsains. Lai tālāk ražotnē, iespējams, iegūtu dažādas tekstūras, tiktu sagriezts loksnēs, paletes varētu vest uz tipogrāfijām, kur papīram tiks piešķirta visiem ierastā forma – grāmata, plānotājs, klade vai žurnāls.
Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā nevar neuzdot jautājumu – vai papīrs ir modē un tas neizzudīs?
Pasaulē ir vairāki piemēri, kas var atbildēt uz šo jautājumu. Kad parādījās pirmie kinoteātri, visi apgalvoja, ka tas ir beigu sākums teātrim. Ir pagājuši vairāki gadu desmiti, bet teātris vēl aizvien pastāv, un tos vēl aizvien apmeklē cilvēki. Jā, ir mainījušās tendences, un teātris ir mainījies laikam līdzi, bet tomēr tas pastāv un tuvākajā nākotnē noteikti neizzudīs. Tāpat ir ar papīru – poligrāfijas nozare transformējas un iet laikam līdzi. Vai mūsu ražošanas apjomi samazinās? Nē! Varbūt ir mainījušies produkti, ko mēs drukājam, – vairs netiek drukātas avīzes, vairāk tiek drukāti plānotāji, klades un piezīmju blociņi, bet grāmatas ir palikusi nemainīga vērtība. Papīrs ir sajūtu materiāls, ko nevar aizstāt ar tehnoloģijām. Jā, kā jau minēju, tendences mainās, un šobrīd ļoti daudz satura tiek veidots digitālajā vidē, tomēr pieredze rāda, ka pienāk brīdis, kad satura veidotāji nolemj savu pieredzi, padomus, zināšanas uzlikt uz papīra un nodot saviem sekotājiem papīra formā. Mums Latvijā ir daudz šādu piemēru, kad darbošanās digitālajā vidē ir transformējusies drukātā produktā, piemēram, daudziem zināmās Zanes Grēviņas pavārgrāmatas no naskoties_zane Instagram vai Nika Todavčiča, kuras grāmata šobrīd ir pirktāko grāmatu topā „Jāņa Rozes” grāmatnīcās.
Kas jums patīk savā darbā?
Man patīk iespēja ieiet grāmatnīcā un ieraudzīt sava darba augļus. Ikdienā esmu atbalsts projekta vadītājiem īstā papīra vai materiāla izvēlē grāmatai. Un, kad produkts ir gatavs, tas ir liels gandarījums to paņemt rokās, sajust un sasmaržot. Kā jau minēju, papīrs ir sajūtu produkts, un papīra izvēlei ir ļoti liela nozīme patērētāja pieredzē. Piemēram, veidojot pavārgrāmatu, ar papīra palīdzību ir iespējams panākt, ka pieskāriena ziņā lappuses virsmas raupjums atgādina pieskaršanos maizes šķēlītes virsmai. Varbūt kāds no pircējiem to sajutīs apzināti, bet kāds zemapziņā uztvers šo pieredzi un izlems par labu grāmatas iegādei tieši šo sajūtu dēļ. Man grāmatnīcās patīk paņemt rokās jaunu grāmatu un pasmaržot to, tas ir pirmais, ko es daru – sajūtu jaunas grāmatas aromātu, kur papīra smarža sajaucas ar drukas krāsas, papīra, līmes smaržām.
Vēl man ir patiess gandarījums, redzot, ka mūsu iespiestās grāmatas atzinīgi novērtē gan Latvijā, gan Eiropā. SIA “Jelgavas tipogrāfijā” tapušās grāmatas ik gadu saņem “Zelta ābeles” apbalvojumus, kā arī no mūsu klientiem saņemam ziņas par to, ka pie mums ražotas grāmatas ir novērtētas starptautiski. Tas ir liels prieks, ka esi bijusi daļiņa no kopuma, kā grāmata tapusi.
Vai papīram ir mode?
Protams, arī papīram ir mode. Mūsu komanda ik gadu apmeklē Eiropas izstādes, meklējot nianses, cenšoties uztvert aktualitātes. Ikdiena parāda, ko izvēlas izdevēji, pagājušogad modē bija, kā es smejos, dubļu krāsas, jo daudzi vēlējās papīru, kas ir brūni pelēcīgā tonī.
Arī papīra nozarē ienāk ilgtspējība, atgriešanās pie saknēm, un šobrīd ražošanā parādās jaunas kolekcijas ar dizaina papīriem, kas tiek ražotas no mūsdienās neierastiem materiāliem. Lielākoties papīru ražo no lapu koku šķiedrām – bērza un apses –, jo tās ir gaišas. Lapu kokiem tiek nedaudz piejaukti klāt skuju koki, jo tiem ir garākas šķiedras. Šī ir klasiskā mūsdienu kombinācija papīra ražošanā, tomēr ne visi zina, ka papīru var ražot no jebkuras šķiedras, un šobrīd papīrs tiek ražots arī no eikalipta un kaņepēm. Papīra ražotāji meklē iespējas atgriezties pie pamatiem, jo to prasa mūsdienu tendences un gala patērētājs, kuram ir svarīgi, lai produkts, ko viņš iegādājas, ir maksimāli dabīgs. Tipogrāfijas industrijā joko – drīz papīru varēs arī ēst. Un patiesībā šis apgalvojums jau ir piepildījies, jo bērnu grāmatām šādas prasības jau ir – bērnu grāmatu ražošanā ir jāizmanto īpašas pārtikai nekaitīgas iespiedkrāsas, lai nodrošinātu, ka, pat ja bērns nograuž grāmatai stūri vai nogaršo kādu lappusi, tas viņam neradīs nekādu kaitējumu veselībai. Papīrs pārveidojas līdzi pieprasījumam, pasaules norisēm. Grāmatu ražošana ir komplicēts un radošs process, un mūsu klienti zina, ka mēs nebaidāmies pieņemt pat visizaicinošākos pasūtījumus.
Vai arī Jūsu privātajā dzīvē papīram ir liela nozīme?
Skolā man ļoti patika literatūra, un literatūras skolotāja mani īpaši iedvesmoja. Reizēm es rakstu pati, un tieši dzeja ir tas žanrs, kuru es esmu atradusi kā savu. Reizēm domu uzplaiksnījumus publicēju savos sociālo tīklu profilos, un man palaikam draugi un radi saka – kad tu ķersies pie savas grāmatas? Jāatzīst, ka pagaidām man nav tās iekšējās pārliecības, ka ir pienācis laiks savai grāmatai, bet varbūt es līdz tam nonākšu.
Dzeja ir mans dvēseles piepildījums, un mans bērnības sapnis bija kļūt par aktrisi, lai es varētu lasīt dzeju. Netiešā veidā kovida laiks piepildīja šo manu sapni, jo pirms Ziemassvētkiem, kad valstī bija noteikti ierobežojumi un mēs nedrīkstējām tikties, es nolēmu savām draudzenēm ik rītu uzdāvināt vienu dzejoli. Tas bija tāds improvizēts adventes kalendārs – ik rītu manas draudzenes telefonos saņēma balss ziņu ar manis ierunātu dzejoli. Kad advente noslēdzās, draudzenes lūdza turpināt, un šobrīd man ir izveidota WhatsApp grupa, kurā ir vairāki desmiti savstarpēji nepazīstamu cilvēku, kuri ik rītu klausās manis lasītos dzejoļus. Caur šo procesu es esmu iepazinusi sevī jaunu šķautni, un tas man sniedz piepildījumu. Es uzskatu, ka rakstīšana ir sava veida meditācija, dvēseles paplašināšana. Kāds raksta, lai neaizmirstu, bet kāds tieši otrādi – uzraksta uz papīra visu negatīvo un sadedzina, lai visa sliktā enerģija sadeg kopā ar papīru. Kā jau minēju – papīrs ir sajūtu materiāls, kas sniedz emocijas un pieredzi – gan tam pieskaroties, gan to sasmaržojot, gan rakstot uz tā. Nākamreiz, kad būsiet grāmatnīcā vai bibliotēkā, pieskarieties grāmatai, pasmaržojiet un sajūtiet to, papīrs ir maģisks!
