Inga Pizāne ir dzejniece, kurai rakstīšana ir gan profesija, gan meditācija un ceļš uz sevi. Dzejniece ir izdevusi 3 dzejoļu krājumus un atzīst, ka ar katru izdoto grāmatu rodas jautājums – ko darīt tālāk?
Mēs zinām, ka Jūs esat dzejniece, un tas, protams, nozīmē, ka Jūsu ikdiena ir cieši saistīta ar rakstīšanu, tomēr, neskatoties uz to, vēlējāmies Jums pajautāt – ko Jūsu dzīvē nozīmē rakstīšana?
Rakstīšana man nozīmē ļoti daudz, tā ir ne tikai mana profesija, bet arī apzināta iešana pa šo dzīves ceļu. Rakstīšana man nozīmē sevis iepazīšanu – dienasgrāmatas rakstīšana ir veids, kā es paskatos, kas konkrētajā brīdī darās manā galvā. Bērnībā es biju ļoti kautrīgs bērns un ne visu spēju izteikt skaļi, tādēļ rakstīšana bija mans veids, kā izteikt savas domas un idejas, jo ne visu var izrunāt, bet uzrakstīt gan var visu. Arī mana rakstīšanas pieredze sākās tieši ar dienasgrāmatas rakstīšanu, un vēlāk es pievērsos rakstniecībai profesionālā līmenī, apvienojot ikdienas piezīmju pierakstīšanu ar dzeju.
Mūsdienu digitālajā laikmetā liela daļa cilvēku dod priekšroku rakstīšanai digitālā formātā. Kā top Jūsu dzejoļi – pierakstīti ar roku piezīmju grāmatā vai kādā digitālā ierīcē?
Es visu rakstu ar roku un esmu tas cilvēks, kurš vienmēr sev līdzi nēsā piezīmju kladi, ļoti reti gadās kaut ko pierakstīt telefonā, un pie pirmās izdevības šīs idejas vai domas tiek pierakstītas uz papīra. Rakstīt ar roku – tas ir personisks kontakts ar sevi, tas ir tāpat kā izvēlēties personisku sarunu ar cilvēku vai sarakstīties WhatsApp. Rakstot ar roku, ir iespējams nonākt pie būtiskā, esot lēnākam, klātesošākam. Man patīk, ja piezīmju grāmatai ir baltas lapas, lai es nejustos ierobežota un man tiktu sniegta pilnīga brīvība. Savas piezīmju grāmatas es parasti iegādājos ceļojumos, rūpīgi izvēloties tās, kas man saistās ar kādu vietu vai rakstnieku, bet mani draugi zina, ka man vienmēr vajadzēs, kur pierakstīt jaunas domas, tādēļ arī dāvanās es bieži saņemu tieši piezīmju grāmatas.
Vai no rakstīšanas var nogurt?
Mans mērķis nav uzrakstīt pēc iespējās ātrāk un vairāk, lai varētu izdot nākamo dzejoļu krājumu, tādēļ es no rakstīšanas nenogurstu. Kad es jūtu, ka ir sakrājies pietiekami daudz dzejoļu, tad tiek izdota grāmata, pēc tam iestājas pauze, un es uzdodu sev jautājumu – ko tālāk? Vienmēr jau gribas atrast jaunu vēsmu, jo negribas atkārtoties. Tādēļ rodas jautājums – kas būs nākamais un vai es varu pateikt ko jaunu?
Kur Jūs smeļaties iedvesmu, lai atrastu tās jaunās vēsmas un pateiktu ko jaunu?
Ikvienam rakstniekam un dzejniekam ir svarīgi dzīvot dzīvi, nevis būt tikai grāmatās, un kas ir ne mazāk svarīgi – dzīvot interesantu dzīvi, pilnu ar cilvēkiem, attiecībām, sarunām. Mani iedvesmo arī pastaigas, jo pastaigas laikā tēmas galvā sakārtojas un tēli saslēdzas ar notikumiem. Un, protams, grāmatas, kultūras notikumi un citu cilvēku radītā māksla, kas man palīdz ieraudzīt citu perspektīvu uz lietām.
Šis varbūt būs nedaudz nekorekts jautājums, bet mūsdienās bieži tiek dzirdēts apgalvojums, ka cilvēki lasa aizvien mazāk – ne tikai grāmatas, bet arī informāciju internetā. Vai Jums nebija šaubu par profesijas izvēli, zinot, ka mūsdienās paliek aizvien mazāk cilvēku, kas lasa grāmatas?
Tajā brīdī, kad es izvēlējos šo profesiju, es vēl nemaz nezināju, ka tā būs mana profesija. Es biju pusaudze, kad sapratu, ka vēlos rakstīt, un tajā brīdī es gribēju būt godīga pret sevi un neatteikties no tā, kas man patīk, tikai tādēļ, ka mainās tendences. Par laimi, es dzīvoju burbulī, kurā cilvēki lasa un novērtē to, ko sniedz grāmatas. Un es nevēlos piekrist apgalvojumam, ka jauniešiem neinteresē literatūra. Es regulāri dodos uz skolām, runāju ar jauniešiem un redzu gan interesi par dzeju, gan arī potenciālu rakstīt. Lasīšana nekad nav bijusi visiem. Jā, grāmatas nākotnē, iespējams, kļūs ekskluzīvākas, tomēr bieži vien cilvēki, kuri lasa, var sasniegt vairāk – un es nerunāju tikai par vārdu krājumu vai zināšanām, cilvēki, kuri lasa, sasniedz arī iekšējo bagātību. Aizmirsties no ikdienas steigas starp grāmatām ir daudz kvalitatīvāk, nekā aizmirsties telefonā.
Noslēgumā, kāds būs Jūsu novēlējums vai ieteikums tiem, kuri arī gribētu rakstīt, bet nevar saņemties, jo kautrējas vai baidās?
Rakstīšana ir sevis sakārtošana, un tā nav elitāra lieta. Rakstīšana ir kā meditācija vai terapija, jo, izrakstot prātu, rodas lielāka skaidrība, un tu saproti, kas tevi satrauc, nomāc vai iepriecina. Ikvienam ir vērts sākt rakstīt, lai sevi sakārtotu, jo tas palīdz pamanīt gan iekšējās, gan ārējās lietas – pierakstot ikdienas novērojumus un domas, mēs pamanīsim, kas mūsu piezīmēs atkal un atkal atkārtojas, un varēsim izprast, kādēļ mēs visu laiku pie tā atgriežamies. Rakstīšana ir kā paskatīšanās spogulī uz sevi, un, ja mēs spēsim sakārtot sevi, citiem būs vieglāk komunicēt ar mums.
