Septembris ir sācies, un mūsu ikdiena atkal rit ierastajās sliedēs – skolēni katru rītu dodas uz skolu,
lai apgūtu jaunas zināšanas, bet vecāki var mazliet uzelpot, jo noslēdzies garais vasaras brīvlaiks un
ikdienā ir atgriezusies rutīna ar skaidru dienas ritmu. Jaunā mācību gada sākums vienmēr rosina
pārdomas par skolotāja nozīmi mūsdienās – kādi ir lielākie izaicinājumi, ar ko skolotājs sastopas
ikdienā, un kā mainās skolēnu paradumi laikā, kad digitālās ierīces aizstāj rakstīšanu ar roku. Par
šiem jautājumiem un skolotāja profesijas nozīmi mūsdienās esam aicinājuši uz sarunu “Ziedoņa
klases” vadītāju un skolotāju Elizabeti Pavlovsku – ne tikai pedagogu, bet arī personību, kas ik
dienas ir kopā ar bērniem un redz, kā veidojas nākamā paaudze.
Kas jūsu skatījumā 2025. gadā ir skolotājs – kāda ir viņa loma mūsdienu sabiedrībā?
Vissvarīgākā. Skolotājs ir viena no visnozīmīgākajām profesijām pasaulē, jo rūpējas par to, kāda
izvērtīsies mūsu sabiedrības nākotne. Pirmajā posmā bērns aug un attīstās mājās, bet otrajā dzīves
posmā viņš trešo diennakts daļu pavada skolā un skolotājam ir milzīga ietekme uz skolēna attīstību.
Kā jūs raksturotu atšķirību starp skolotāja izaicinājumiem 2015. gadā un šodien, 2025. gadā?
Teiciens “Mūsu laikā tā nebija” ir atkārtojies no paaudzes paaudzē, un, visticamāk, tas tā arī
turpināsies, jo katra paaudze atšķiras no iepriekšējās. Galvenais izaicinājums ir tas, ka pasaule
attīstās daudz ātrāk, nekā tas bija iepriekš. Starp paaudzēm atšķiras vērtības, domāšana, skatījums
uz pasauli. Mēs visi dzīvojam ātrās informācijas laikā, kad ir svarīgi saglabāt savas robežas, būt
vienmēr aktuālam un mūsdienīgam. Informācija nemitīgi mainās, pasaule ir ātra, un tā ir ne tikai
skolotāju, bet visas sabiedrības problēma kopumā.
Agrāk skolēniem bija dienasgrāmatas, šodien viss ir digitāli – e-klase, telefoni, planšetes. Vai skolotājs pats vēl raksta ar roku vai ikdiena ir pilnībā digitalizēta?
Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti atkarīga no konkrētā cilvēka, bet kopumā skolotāju varētu saukt par
tādu kā rakstīšanas influenceri, jo skolotāji raksta ar roku. Skolotāji ir blociņu, kladīšu, burtnīcu
piekritēji. Rakstīt ar roku ir ļoti īpaši un personīgi – pierakstīt savas dienas gaitas, plānus, pārdomas
un idejas.
Glītrakstīšana kādreiz bija īpašs mācību priekšmets, šodien rakstīšana bērniem bieži sagādā grūtības. Kā jūs motivējat skolēnus rakstīt ar roku?
Tāda ir šī brīža realitāte, ka rakstīšana ar roku pamazām izzūd. Tas ir vairāk jautājums mums visiem
– cik bieži mēs rakstām ar roku? Visdrīzāk saglabāsies personīgā rakstīšana – rakstīšana sev, piemēram dienasgrāmatas, piezīmes. Bet varbūt būt tieši otrādāk – paies laiks un rakstīšana kļūs par kaut ko ekskluzīvu. Sākumskolas skolotājam ir jāiemāca bērniem glītrakstīšana, tas ir kā pienākums
– ļaut skolēniem piedzīvot rakstīšanas ar roku pieredzi.
Kāpēc, Jūsuprāt, rakstītprasme jauniešiem kļuvusi kritiski vājāka – vai pie tā vainojami digitālie rīki, mācību saturs vai arī mainījusies motivācija?
Esmu liels jauniešu aizstāvis, jo tā nav tikai jauniešu problēma. Man arī ir ērtāk neņemt līdzi
blociņu, bet pierakstīt piezīmes telefonā. Ir cilvēki, kas ieraksta sev audio ziņas, piemēram, ja
pastaigas laikā rodas kāda ideja, daudz vieglāk ir ierunāt to audio ziņā. Pasaule mainās, un mēs
maināmies tai līdzi, izvēloties rakstīt datorā, jo šī brīža laikmets pieprasa būt ātrākiem un
efektīvākiem, tādēļ rakstīšana ar roku kļūs par īpašu notikumu, piemēram, piešķirot ar roku rakstītai
vēstulei vai apsveikuma kartītei īpašu vērtību. Katrs laikmets liek cilvēkiem no kaut kā atteikties,
mēs vai nu padarīsim rakstīšanu ar roku par pienākumu, vai nu tā pamazām izzudīs.
Kāds bija skolēns 2015. gadā, un kāds ir skolēns 2025. gadā? Vai mainījušies viņu sapņi, vērtības, motivācija?
Šis jautājums satrauc visus. Paaudžu teorija palīdz rast daudz atbilžu. Jaunā paaudze daudz vairāk
dara, ko viņi vēlas, daudz ātrāk sāk nospraust robežas, viņiem ir lielākas izvēlēs iespējas, tādēļ arī
viedoklis par lietām un notikumiem parādās krietni agrāk. Ne velti mēs šobrīd ar septiņgadīgu bērnu
varam runāt kā ar pieaugušo, un tas ir izaicinoši ne tikai vecākiem, bet arī skolotājam, jo bērni
mūsdienās spēj skaidri nospraust robežas un pateikt, ko vēlas. Savukārt mums, pieaugušajiem, tas ir
grūti saprotams – kā tā var būt! Protams, tas viss arī dažkārt pārkāpj robežas, tādēļ arī mums,
skolotājiem, ir grūtāk.
Kā radās ideja par plānotāju “Skolotājs ir Personība”? Ar ko tas atšķiras no citiem plānotājiem, kas pieejami pedagogiem?
Jau sesto gadu norisinās konference “Skolotājs ir Personība”, un šīs konferences laikā radās
draudzība ar izdevniecību BALTS. Mums bija ideja par plānotāju, kas būtu vienkāršs, bet ar odziņu.
Sauklis “Skolotājs ir Personība!” ir atgādinājums gan mums, skolotājiem, gan citiem. Plānotājā ir
noderīgs saturs, iedvesmojošas piezīmes un pašu skolotāju, Latvijā zināmu personību un Imanta
Ziedoņa citāti, kā arī kolorīti domugraudi no jauniešu sacerējumiem. Katrā atvērumā ir saturs, kas
mazliet izgaismo mūsu ikdienu vai atgādina, ka skolotājs ir personība. Mūsu plānotājs ir kā zelta
vidusceļš, jo skolotāji ir praktiski cilvēki, tādēļ arī plānotājs ir praktisks, bet ar nelieliem
papildinājumiem, kas iekrāso ikdienu, piemēram, labbūtības bingo vai mandala brīvajiem brīžiem.
Šogad plānotājs tiek izdots otro gadu, tādēļ mēs aptaujājām skolotājus, un visi atzina, ka jau esošais
lakoniskais formāts viņus uzrunā, jo tajā ir gan vienkāršība, gan arī radošs saturs, kas iedvesmo.
Šogad mēs piedāvājām divas krāsas – bordo un spilgti sarkanu. Interesanti — mēs paši domājām, ka
spilgti sarkanā krāsa būs populārākā izvēle, bet šogad visi grib piezemēto bordo toni. Laikam jau
mūsu latviešu mentalitātei un šai vasarai tomēr piestāv nedaudz piezemēti un rudenīgi toņi.
Kādu “ceļamaizi” jūs dotu bērniem un viņu vecākiem šajā 1. septembrī?
Būt empātiskākiem un mēģināt “iekāpt otra kurpēs”. Nevienam mūsdienu pasaulē nav viegli – ne
skolēnam, ne skolotājam, ne vecākam. Pirms kaut ko teikt kādam – aizskaitīt līdz 300. Mūsu
sabiedrībā ļoti pietrūkst iecietības. Mums “šauj korķus ārā” tas, ko dara citi cilvēki, bet, visticamāk,
viņi to dara pēc vislabākās sirdsapziņas. Ir jāmācās cienīt gan sevi, gan citus.
Ko jūs novēlētu kolēģiem – pedagogiem – jaunajā mācību gadā?
Daudz izturības un atcerēties, ka mēs esam tikai cilvēki. Taču skolotājs ir personība! Jā, skolotājs ir
viena no vissvarīgākajām profesijām pasaulē, tomēr ir jāatceras: lai cik atbildīgi tas skanētu, mēs
esam tikai cilvēki. Atcerieties arī par sevi, savu personību – mēs neesam pārcilvēki, mēs varam būt
noguruši, varam būt bēdīgi, varam kļūdīties un kaut ko aizmirst. Un arī bērni ir tikai cilvēki. Mēs
visi esam tikai cilvēki, un kaut kā mums šajā pasaulē kopā ir jāsadzīvo.